Jūs esat šeit:

2. augusts. Nedēļas jaunumi. Stādu tirdzniecības laukumā NBD teritorijā, Salaspilī.

E-pasts Drukāt PDF
Floribundroze Satchmo
Parka roze Bonanza
Celroze Lichtkonigin Lucia

Vasara ir pilnbriedā un pienācis laiks rozēm. Salaspils stādu tirdzniecības laukumā piedāvājam rozes - floribundus, tējhibrīdus, parka rozes, vīteņrozes u.c.

Jaunumu fotogalerija: Rozes, kļavas, miskantes, tūjas

Nepietiekams mēslojums samazina ziedu ražu, lapas ir gaišas, dzinumi īsi - sevišķi tas novērojams vasaras mēnešos. Arī pārmēslošana samazina rozēm ziedu ražu un pasliktina ziedu krāsu. Ziedi balē kā pie magnija trūkuma, tā arī pie kālija pārbagātības augsnē.

Vasaras mēnešos, kad ir augsta gaismas intensitāte un temperatūra, rožu lapu apdegumi ir plaši izplatīti. Lapu apdegumi bojā ne tikai dzinuma ārējo izskatu un ziedu kvalitāti, bet mazina arī fotosintēzi.

Lapu apdegumus veicina kalcija un bora trūkums. Vispirms jau kalcija deficīta dēļ veidojas vāja sakņu sistēma, kas nenodrošina ūdens piegādi un iztvaikojošā transpirācija nespēj nodrošināt saulē pārkarsušo lapu dzesēšanu.

Jebkurš vienpusīgs mēslojums izraisa augiem pārmaiņas morfoloģiskajā uzbūvē. Tas saistīts ar šūnu sastāvu un vielmaiņu augos, kas attiecīgi ietekmē augu izturību pret slimībām, palielina vai pazemina to izturību.

Saslimšanu ar sēņu ierosinātajām slimībām veicina slāpekļa pārbagātība un kālija trūkums. Auga pretestību pret baktēriju iekļūšanu samazina arī kālija, kalcija un bora trūkums.

Slāpeklis
Slāpeklis ir svarīgākais barības elements, kuru augi patērē lielos daudzumos. Ne tikai pēc daudzuma, bet arī pēc nozīmes tas ir vissvarīgākais elements. Tas ietilpst aminoskābēs un nukleīnskābēs, proteīnos, proteīdos, nukleoīdos, hlorofilā un arī alkaloīdos. Slāpeklis ietilpst visās šūnu sastāvdaļās un piedalās visās fermentu reakcijās šūnā. Trūkstos slāpeklim, samazinās vai pilnīgi tiek pārtraukta olbaltumvielu sintēze un augs pārstāj augt.

Augi ar saknēm slāpekli uzņem kā nitrātu tā amonija formā. 85-95% slāpekļa augi uzņem nitrātu formā. Tas nenozīmē, ka augiem grūti uzņemt slāpekli amonija formā, bet jebkurā auglīgā augsnē normālā temperatūrā NH4 (amonija forma) ātri pāriet NO3 (nitrātu forma) un pēdējā ir pārsvarā. Lapās NO3 reducē NH2 (amīdu forma) un tālāk veidojas aminoskābes. Vērtīgākos slāpekļa savienojumus augi uzkrāj stublājā un saknēs, jo, nobirstot lapām, tajās uzkrātais slāpeklis zūd.

Ar lapām vislabāk augs uzņem slāpekli amīdu (NH2) formā. Šādā savienojuma veidā slāpeklis ir urīnvielā. Tādēļ augu papildmēslošanai caur lapām kā slāpekļa avotu vislabāk ir izmantot karbamīdu. Ne visos gadījumos bagātīgs slāpekļa mēslojums atstāj pozitīvu ietekmi. Palielinot olbaltumvielu saturu augā uz ogļhidrātu rēķina, slāpeklis kavē audu nobriešanu un pagarina veģetācijas periodu. Tanī pašā laikā pat neliels slāpekļa trūkums samazina augu augšanu, šūnu dalīšanos un veģetatīvo orgānu attīstību, kā arī aktīvās protoplazmas masu. Slāpekļa rezerves ir humusā. Jo augsnē vairāk humusa, jo tā ir auglīgāka. Rēķina, ka no 1% humusa 35cm dziļumā ik gadus sadaloties atbrīvojas 3-3,5 g/m2 slāpekļa. Slāpekļa zudumus ietekmē ne tikai slāpekļa deva un tās sadalījums pa periodiem, bet arī augsnes mehāniskais sastāvs. Pārējiem barības elementiem var noteikt mēslošanas vajadzības prognozes. Slāpeklim tas nav iespējams sakarā ar tā daudzveidīgajām izmaiņām augsnē. Siltumnīcās salīdzinājumā ar āra apstākļiem slāpekļa deficīts vai pārbagātība parādās ātrāk.

Slāpekļa uzņemšana augos ir atkarīga no asimilācijas, kas savukārt ir saistīta ar gaismas intensitāti, starojuma ilguma un siltumnīcas seguma gaismas caurlaidības, kā arī no auga lapu virsmas, gaisa temperatūras, pietiekama ūdens un pārējo barības elementu apgādes.

Fosfors
Augos fosfors ietilpst vairāku organisko savienojumu sastāvā, piemēram, fosfoproteīdos, fosfolipīdos. Pēdējie ir svarīga šūnu membrānu sastāvdaļa. Sevišķa nozīme augu dzīvē ir nukleīnskābēm, kuras satur daudz fosfora.

Saules enerģiju augi nevar izmantot, jo trūkst fosfora. Tam ir nozīme arī augu elpošanā atbrīvotās enerģijas tālākajā izmantošanā. Trūkstot fosforam, augā palielinās ogļhidrātu daudzums, it sevišķi reducēto cukuru saturs. Tas notiek, tāpēc, ka traucēta olbaltumvielu sintēze. Lai notiktu nepieciešamo organisko vielu veidošanās, fosforam un slāpeklim augā jābūt noteiktā attiecībā.

Fosfors stimulē bagātīgu ziedēšanu. Ja augšanas sākumā augi cietuši no asa fosfora trūkuma, vēlāk nav iespējams pilnībā likvidēt šo negatīvo ietekmi. Normāla apgāde ar fosforu palielina auga aukstumizturību un siltumizturību.

Fosfora patēriņš pirmkārt ir atkarīgs no auga attīstības fāzes, jo tam ir liela nozīme šūnu dalīšanās procesā un ģeneratīvajā attīstībā. Elementa uzņemšanā liela nozīme ir tiem pašiem faktoriem, kas nosaka slāpekļa uzņemšanu. Bet vēl lielāka ietekme ir temperatūrai. Kad tā ir zemāka nekā 15°C, uzņemšana ir apgrūtināta, bet ja tā ir 6°C, fosfora uzņemšana praktiski pārtraucas. Ja augsnes reakcija pH ir virs 7, veidojas trikalcija fosfāts, bet, ja pH ir 5, fosfors veido kompleksus savienojumus ar dzelzi un alumīniju, no kuriem tas vairs nav izmantojams.

Kālijs
Kālijs neietilpst organisko vielu sastāvā. Tomēr tam ir specifiska nozīme, jo ne ar vienu citu vērtīgu katjonu to nevar aizstāt. Daudz kālija ir augošajās auga daļās, kur notiek aktīva vielmaiņa. Sevišķi liels kālija patēriņš ir no augšanas sākuma līdz ziedēšanai. Sākotnējo kālija trūkuma negatīvo ietekmi nav iespējams vēlāk novērst.

Kālija galvenā nozīme ir katjonu un anjonu līdzsvara uzturēšanai auga šūnsulā. Tā kā kālijs ir ļoti kustīgs, tas ātri neitralizē organiskās skābes, kas veidojas vielmaiņas procesos. Kālijs nosaka arī osmotisko spiedienu šūnās, samazina transpirāciju un veicina šūnu un turgora uzturēšanu. Kālijam ir pozitīva nozīme ūdens režīma regulēšanā, kā arī barības vielu maiņas stabilizēšanā. Ne velti kālija deficīta gadījumā augā uzkrājas reducētie cukuri. Trūkstot kālijam, samazinās arī olbaltumvielu sintēze un augā uzkrājas aminoskābes un amīdi. Ogļskābās gāzes asimilācijā fotosintēzes procesā liela nozīme ir kālijam. Sliktos gaismas apstākļos augiem kālija vajag vairāk, jo tas stimulē lapu izmēru palielināšanu gaismas trūkumā, tādējādi palielinot kopējo fotosintēzes virsmu, lai noēnotiem augiem nesamazinātos asimilātu daudzums. Sevišķa nozīme tam ir siltumnīcas apstākļos ziemā. Šādos apstākļos palielinās ne tikai lapu virsma, bet arī kālija saturs, rēķinot uz lapu masu.

Kalcijs
Augos kalcija ir mazāk nekā kālija vai slāpekļa. Kalcijs augos galvenokārt atrodas šūnapvalkos pektīnskābes sāļu veidā. Kalcija fosfatīdi ietilpst, piemēram, protoplazmas ārējā slānī un tādēļ ietekmē tās organiskās un arī neorganiskās skābes, norāda, ka daudzās šūnās atrodas kalcija oksalāta kristāli. Kalcija jonus absorbē olbaltumvielas, un kopā ar citiem katjoniem tie nosaka citoplazmas īpašības augā. Kalcijs regulē arī šūnu hidratāciju.

Ir noskaidrots, ka kalcijam ir nozīme protoplazmas struktūras stabilizācijā. Tas ietekmē šūnu vairošanos un izstiepšanos. Normālai mitozes norisei vajag 0,06 mg.kg kalcija, kas sastāda simto daļu no tā daudzuma, kas nepieciešams, lai šūnas izstieptos normāli. Kalcijs labvēlīgi ietekmē mitohondriju veidošanos. Sakņu pārklāšanās ar līmveidīgu vielu kalcija deficīta gadījumā izsauc lipoīdu struktūras noārdīšanos sakarā ar mitohondriju skaita samazināšanos.

Lielākā daļa kalcija augā ir grūti šķīstošu savienojumu veidā šūnu sienās. Nedaudz kalcija ir arī šķīstošā formā. Atrasts, ka kalcijs palielina arī citohromoksidāzes aktivitāti.

Magnijs
Šim elementam ir sevišķi liela nozīme fotosintēzes procesā, jo tas ir vienīgais metāls, kas tieši ietilpst hlorofila sastāvā. Tomēr hlorofilā ietilpst tikai 15-20% no kopējā magnija daudzuma augā. Lielākā magnija daļa ir blīvu, absorbētu vai helatētu jonu veidā šūnas plazmā vai šūnsulā. Tikai neliela daļa ir fitīna, pektīna un oksolāta sāļu neaktīvo formu veidā.

Magnijs pozitīvi ietekmē arī citu lapu pigmentu veidošanos un uzkrāšanos, piemēram, karotīna un ksantofila. Tomēr hlorofila sastāvā magnijam ir specifiska funkcija, kas saistīta ar hlorofila fotoreducēšanu un ūdens fotoķīmisko sadali. Bez tam magnijs aktivizē daudzus elpošanas un fotosintēzes fermentus. Fosfora uzņemšana un transportēšana augos nav iespējama bez magnija līdzdalības. Magnijs nepieciešams arī lipīdu veidošanās procesā augos kā fosfora transportētājs. Augos magnija vielmaiņa ir cieši saistīta ar fosfora vielmaiņu. Trūkstot magnijam, augu lapās samazinās arī fosfora saturs.

Zaļajās lapās magnija ir divas reizes vairāk nekā lapu kātos, stublājā un saknēs. Parasti slāpekļa mēslojums palielina magnija iznesi un palielina tā vajadzību. Magnija deficītu sevišķi pastiprina amonija formas slāpekļa vai kālija pārbagātība. Magnija trūkums samazina ogļhidrātu saturu augos.

Sērs
Sērs sastopams organiskā un neorganiskā formā. Starp abiem veidiem nav noteiktas stingras robežas. Sērs ietilpst vairāku aminoskābju (cistīns, cisteīns, metionīns) sastāvā. 70% no visa augā esošā sēra atrodas hloroplastos, kas vēl vairāk izsaka šī elementa fizioloģisko nozīmi. Bez tam sēru satur vairāki vitamīni. Auga organiskās vielās sērs atrodas sulfīdu, disulfītu vai rodanīdu grupu veidā. Liela loma sēram ir nitrātu reducēšanā augā, jo tas ietilpst attiecīgu fermentu sastāvā. Tādēļ sēra trūkums izraisa nitrātu uzkrāšanos.

Dzelzs
Augi no augsnes uzņem kā divvērtīgo, tā trīsvērtīgo jonu veidā, labāk uzņemot divvērtīgo dzelzi. Bez tam dzelzs augiem pieejama arī helātu veidā. Bieži vien, ja ir pārkaļķojusies augsne vai tā ir pārmēslota ar fosforu, dzelzs ir karbonātu, fosfātu, oksīdu vai hidroksīdu veidā un augiem grūti pieejama.

Noskaidrots, ka dzelzs augos ir saistīta ar daudziem vielmaiņas procesiem. Dzelzs ietilpst elpošanas ķēdes svarīgākajā loceklī - citohromoksidāzē. Arī vairāku citu fermentu aktīvo grupu sastāvā ietilpst dzelzs. Dzelzs deficīta gadījumā augā palielinās peroksidāzes un katalāzes savstarpējā attiecība. Katalāzes aktivitātes bremzēšana notiek paralēli hlorofila sintēzes samazināšanai, jo hlorofilam un katalāzei ir ciešs sakars vielmaiņas procesā. Kaut arī dzelzs pati neietilpst hlorifila sastāvā, tai ir milzīga nozīme tā sintēzē.

Dzelzs uzņemšanu un pārvietošanos augā stipri traucē visi smagie metāli - varš, niķelis, kobalts, cinks, hroms, mangāns. Vēl šī elementa uzņemšana un arī transports tiek samazināts pie kalcija un fosfora pārbagātības, pirmkārt trīsvērtīgai dzelzs formai. Pie skābākas reakcijas sakarā ar reducēšanas potenciāla pārsvaru dzelzs uzņemšana uzlabojas, jo tad augsnē pārsvarā ir divvērtīgās dzelzs savienojumi.

Tikai 10-20% no kopējā dzelzs satura augos atrodas viegli šķīstošu savienojumu veidā. Pārējā daļa ir cieši saistīta ar augu organiskajām struktūrām. Dzelzs trūkums palielina reducēto cukuru un organisko skābju saturu augā. Ja dzelzs apgāde ir nepietiekama, augā traucēta arī olbaltumvielu maiņa. Rozēm samērā bieži parādās dzelzs trūkums lapu hlorozes veidā. Tas parasti ir saistīts ar relatīvu dzelzs deficītu, ko inducē augsnes fiziskās un ķīmiskās īpašības, kā arī mikroklimata apstākļi siltumnīcā.

Mangāns
Mangāns aktivizē daudzu fermentu darbību. Arī fotosintēzes normālai norisei ir nepieciešams mangāns. Mangānam un dzelzij ir cieša sakarība ne tikai oksidēšanās un reducēšanās procesos, bet arī olbaltumvielu sintēzē augos. Mangāns, tāpat kā dzelzs, ir spējīgs mainīt vērtību oksidēšanās procesos. Augu elpošana nav iespējama bez mangāna, jo tas ietilpst vairāku fermentu sastāvā, kas cieši saistīti ar šo procesu. Mangāns nepieciešams arī nitrātu reducēšanai. Tā trūkums izraisa nitrātu uzkrāšanos augā. Tikai mangāna klātbūtnē notiek to fermentu aktivizēšana, kuri reducē notrītu slāpekli līdz amīdu slāpeklim.

Ja ir neitrāla reakcija un palielināts kalcija saturs, kā arī citi faktori, kas veicina augsnes oksidācijas potenciāla paaugstināšanu, divvērtīgie mangāna savienojumi pakāpeniski pārvēršas četrvērtīgos. Šādā formā mangāns augiem ir nepieejams. Mangāna deficīts neatstāj postošu ietekmi uz rožu augšanu un ziedēšanu. Turpretī bīstama ir mangāna pārbagātības toksikoze, kas daudzos gadījumos izraisa krūmu bojā eju.

Varš
Vielamiņas procesos varš ir daudzu fermentu komponents vai arī to aktivizētājs. Tam ir nozīme arī kā oksidēšanās reakciju katalizatoram un hlorofila stabilizatoram. Varš ir ne tikai vairāku fermentu komponents, bet tas var katalizēt arī bioloģisko oksidēšanu. Tā, piemēram, dažu aminoskābju oksidēšanu katalizē varš. Pierādīts, ka vara klātbūtnē pastiprinās elpošana un samazinās reducēto cukuru saturs.

Svarīga nozīme varam ir šūnu turgora uzturēšanā. Trūkstot varam, augiem šūnās strauji pazeminās ūdens noturības spējas un parādās lapu un dzinumu galu nekroze. Tas saistīts ar olbaltumvielu sintēzes traucējumiem vara deficīta gadījumā. Sakarā ar ūdens zudumiem un turgora pazemināšanos nekrozes sākuma stadijā lapu malas ieritinās uz augšu.

Cinks
Cinks piedalās augu šūnu elpošanā. Elpošanas ferments karboanhidrāze satur 0,31-0,34% cinka. Sevišķi aktīvs šis ferments ir jaunu augu audos. Trūkstot cinkam, samazinās fotosintēzes un elpošanas intensitāte. Ir pētījumi, ka cinks pastiprina arī fotosintēzes, citohromreduktāzes un citu fermentu aktivitāti.

Cinks ir cieši saistīts ar olbaltumvielu sintēzi augos. Tam trūkstot, augos uzkrājas neorganiskie slāpekļa savienojumi, vispirms jau nitrāti. Cinks palīdz uzturēt augšanas vielu oksidēšanu un noārdīšanos, kas bremzē augšanu.

Bors
Ar organiskajām vielām bora jons var veidot polihidroksilveida kompleksus savienojumus. Bros tieši neietilpst fermentu sastāvā, bet ir pierādīta tā nozīme vairāku fermentu aktivizēšanā. Tas piedalās arī olbaltumvielu un nukleīnvielu sintēzē, kā arī ir nepieciešams ogļhidrātu vielmaiņas procesos. Tas piedalās šūnu sieniņu veidošanā, veicina šūnu sieniņu izstiepšanos un diferencēšanos.

Bors ir nepieciešams ksilēmas audu lignifikācijai. Tā trūkums aizkavē arī floēmas sastāvdaļu izveidošanos. Bors veicina ūdens noturību. Tas pastiprina arī transpirāciju augā. Bez pietiekamas bora apgādes nav iespējama normāla ziedu attīstība.

Molibdēns
Molibdēnu augi uzņem anjonu veidā. Salīdzinājumā ar citiem mikroelementiem augiem tas vajadzīgs nelielā daudzumā. Normālai augšanai pietiek ar 0,5-1,0 mg/kg milobdēna. Galvenokārt tas nepieciešams nitrātu reducēšanai. Molibdēns arī ietekmē olbaltumvielu sintēzi un vairāku aminoskābju veidošanos. Trūkstot molibdēnam, samazinās hlorofila sintēze un pektīnvielu veidošanās augos.

Tā kā nitrātreduktāzes aktivitāte ir atkarīga no molibdēna apgādes, tā trūkuma gadījumā augos uzkrājas nitrāti.

"Rozes", Avots, 1983. Autori: Dz.Rieksta, V.Ozols, V.Nollendorfs